Vai jāšana ir sports? Šis jautājums rodas katrās ģimenes vakariņās, skolas pagalmā vai birojā, kad jātnieks skaidro savu aizraušanos. Daudziem šķiet, ka jāšana ar zirgu ir mierīga atpūta, kurā visu darbu paveic dzīvnieks. Skaitļi stāsta citu stāstu: 635 000 licencētu dalībnieku Francijas Jāšanas federācijā, 199 BPM, kas izmērīti krosā ar IFCE, dalība Olimpiskajās spēlēs kopš 1900. gada un vairāki simti sadedzinātu kaloriju katrā nodarbībā. Šeit ir skaitliska un pamatota atbilde uz jautājumu, ko uzdod tik daudzi jātnieki, vecāki un skeptiķi.
Galvenais, kas jāatceras
- Jāšana ir atzīta par olimpisko sporta veidu kopš 1900. gada (Parīze) un ir viens no 32 oficiālajiem sporta veidiem mūsdienu olimpiskajās spēlēs.
- Francijas jāšanas federācijā (FFE) 2024.–2025. gadā ir aptuveni 635 000 licencētu dalībnieku, kas ierindo jāšanu top 5 Francijas sporta federāciju vidū.
- IFCE ir izmērījis līdz pat 199 sitieniem minūtē krosā, 170 sitieniem minūtē šķēršļu pārvarēšanā un 160 sitieniem minūtē iejādē jātniekam sacensību laikā.
- Viena jāšanas nodarbība sadedzina no 200 līdz 400 kcal 30 līdz 60 minūšu laikā, kas ir līdzvērtīgi mērenai skriešanai.
- Jāšana ir vienīgais olimpiskais sporta veids, kurā vīrieši un sievietes sacenšas vienās un tajās pašās disciplīnās, neatkarīgi no vecuma kategorijas.
Jā, jāšana ir sports: ātra atbilde
Jā, jāšana ir pilnvērtīgs sports, kas ir institucionāli atzīts, fizioloģiski izmērāms un tehniski prasīgs. Uzskats, ka “zirgs padara visu darbu”, neiztur kritiku skaitļu priekšā: 1,10 m šķēršļu pārvarēšanas maršruts paaugstina jātnieka sirdsdarbības ātrumu līdz 75 % no viņa VO2max saskaņā ar Equisense datiem, kas ir tikpat daudz, cik intensīva intervālu treniņa laikā.
Trīs pierādījumu pīlāri, kas cits citu pastiprina, ir pietiekami, lai izbeigtu diskusiju. Vispirms fiziskais pīlārs: muskuļi, kas tiek pastāvīgi noslogoti (vēdera preses, muguras, sēžas, pievilcējmuskuļi, augšstilbi), ar kardio slodzi, kas krosa sacensībās sasniedz pat 199 BPM. Pēc tam institucionālais pīlārs: FFE 2024. gadā reģistrē gandrīz 635 000 licencētu sportistu, kas padara to par vienu no piecām lielākajām Francijas sporta federācijām, un šī disciplīna ir iekļauta Olimpisko spēļu programmā bez pārtraukuma kopš 1900. gada Parīzē. Visbeidzot tehniskais pīlārs: milimetru precizitātes koordinācija, lēmumu pieņemšana reāllaikā, neverbālā komunikācija ar 500 kg smagu dzīvnieku partneri.
Neviens neprasa golfistam, sporta šāvējam vai F1 pilotam pierādīt, ka viņš nodarbojas ar sportu. Jāšana atbilst tiem pašiem kritērijiem un pat vairāk: tās dzīvais partneris pievieno sarežģītības slāni, ko citas disciplīnas nepazīst. Uz jautājumu «vai jāšana ir sports», dokumentēta atbilde ir stingrs jā, un pārējā šī raksta daļa pa punktiem izklāsta piecas pierādījumu grupas.
Kāpēc mīts par to, ka «visu dara zirgs», ir nepatiess
Jātnieks nesēž pasīvi: viņš uztur nepārtrauktu ķermeņa sasprindzinājumu, pastāvīgi pielāgo savas palīgierīces un pieņem lēmumus reāllaikā, lai vadītu un atbalstītu savu zirgu. Šo enerģijas patēriņu mūsdienās ir aprēķinājuši vairāki nopietni fizioloģiskie pētījumi.
Equisense, balstoties uz 2008. gada INSERM atsaucēm, mēra, ka 1,10 m šķēršļu pārvarēšanas maršruts liek jātniekam darboties ar aptuveni 75 % no sava VO2max 7 līdz 9 minūtes. Salīdzinājumam, skrējiens mērenā tempā tiek veikts ar aptuveni 60 līdz 65 % no VO2max. 20 minūšu CSO treniņa laikā jātnieks patērē aptuveni 200 kcal, kas ir tikpat daudz, cik līdzvērtīga skrējiena laikā. Turklāt slodze ir sadalīta, mainoties īsām, ļoti intensīvām fāzēm un īsiem atpūtas brīžiem, tieši tāpat kā eksplozīvā sporta veidā.
Trīs aplami priekšstati, kurus vajadzētu uz visiem laikiem aizmirst:
- « Jātnieks paliek sēdus »: viņš atrodas pastāvīgā sasprindzinājumā, stāvot uz saviem kāpšļiem lēciena laikā, nolaižoties līdzsvarā krosa nogāzēs.
- « Zirgs visu izdara pats »: bez precīzām palīgierīcēm (kājām, rokām, sēdes) zirgs nespētu ne pagriezties, ne apstāties īstajā brīdī, ne pielāgot savu soli šķērslim.
- « Tas nav fiziski »: izmērīti 199 BPM, patērētas 400 kcal stundā un vispārējas muskuļu sāpes nākamajā dienā liecina par pretējo.
Nogurums pēc nodarbības, starp citu, ir lielisks rādītājs. Pajautājiet jebkuram iesācējam, ko viņš jūt sēžamvietā un augšstilbos nākamajā dienā pēc savas pirmās stundas: atbilde sagrauj šo mītu.
Muskuļi, kurus jāšana patiešām nodarbina
Jāšana ir pastāvīgs izometriskās nostiprināšanas sporta veids, kas vienlaikus nodarbina ķermeņa centru, kājas un ķermeņa augšdaļu, lai stabilizētu jātnieku uz kustīga partnera. Atšķirībā no tādiem cikliskiem sporta veidiem kā skriešana vai peldēšana, muskuļu darbs jāšanā balstās uz nepārtrauktām kontrakcijām, nevis atkārtotiem cikliem.
Lūk, septiņas muskuļu grupas, kas galvenokārt tiek iesaistītas nodarbības laikā:
- Vēdera prese un slīpie muskuļi: ķermeņa augšdaļas turēšana taisni, neskatoties uz zirga sānu un vertikālajām kustībām, ir nepārtraukts muskuļu nostiprināšanas darbs.
- Muguras un jostasvietas muskuļi: muguras vertikālā stāvokļa saglabāšana, triecienu absorbēšana rikšos un auļos.
- Sēžas muskuļi: stabila un zema sēdēšana, kas ir jātnieka atbalsta punkts.
- Četrgalvu un paceles cīpslu muskuļi: ķermeņa lejasdaļas noturēšana, kāju izmantošana, lai dotu zirgam signālus.
- Adduktori: augšstilbu piespiešana pie zirga sāniem, lai to noturētu un virzītu, nevelkot aiz grožiem.
- Ikri: papēžu turēšana uz leju, svars uz kāpšļiem, impulsu došana ar kājas apakšējo daļu.
- Pleci un bicepsi: grožu turēšana ar pastāvīgu, bet elastīgu spriegumu, nevelkot.
Šī vienlaicīgā un nepārtrauktā slodze būtiski atšķir jāšanu no cikliskiem sporta veidiem. Skrējējs galvenokārt aktivizē savas lokomotīvās ķēdes; peldētājs – savas propulsīvās ķēdes. Jātnieks aktivizē abas izometrijā, kā arī rumpi un ķermeņa augšdaļu. Un ilgāk, nekā vairums iedomājas: iejādes shēma ilgst no 5 līdz 8 minūtēm bez mazākās pauzes.
Lai optimizētu šo muskuļu darbu, piemērota jātnieka tērpa izvēle ir tikpat svarīga kā jebkurā citā sporta veidā. Bikses ar ceļgalu ielāpiem labai saķerei seglos, garas zeķes ikru aizsardzībai, cimdi grožiem: atrodiet visu nepieciešamo mūsu jāšanas piederumu izlasē Zirgu Dāvanas Latvija.
Sirds ritms jāšanā: izmērītie BPM, kalorijas, VO2max
Jāšanas sacensību laikā veiktie sirdsdarbības ātruma mērījumi ierindo jāšanu tādā pašā kardiovaskulārās intensitātes līmenī kā sporta veidus, kas vispārēji tiek atzīti par tādiem. IFCE un Equisense ir publicējuši skaitliskus datus, kas vairs neatstāj vietu šaubām.
Šeit ir apkopojoša tabula ar izmērīto kardio intensitāti atkarībā no praktizētās jāšanas disciplīnas:
- Disciplīna | Vidējais jātnieka BPM | Maksimālais BPM | Paredzamās kalorijas (30 min) | Dominējošā slodze
- Dressūra | 140-160 BPM | 170 BPM | ~200 kcal | Izometriskā un precizitāte
- Saut d’obstacles (CSO) | 150-170 BPM | 180 BPM | ~250 kcal | Sprādzienveida intervālu slodze
- Cross / concours complet | 170-190 BPM | 199 BPM | ~400 kcal | Maksimāla nepārtraukta kardioslodze
- Promenade extérieure | 100-130 BPM | 140 BPM | ~150 kcal | Mērena nepārtraukta slodze
VO2max ir maksimālais skābekļa daudzums, ko organisms var patērēt slodzes laikā. Darbs ar 75 % no VO2max nozīmē noturīgu piepūli, kas ir tuvu sliekšņa zonai. Equisense fiksē šo intensitāti 1,10 m CSO maršrutā no 7 līdz 9 minūtēm. Salīdzinājumam, INSERM 2008 iesaka 60 % no VO2max 30 līdz 45 minūtes, 3 līdz 5 reizes nedēļā, lai uzturētu savu kardio stāvokli. Jātnieks sportists ievērojami pārsniedz šo atsauces intensitāti.
Maksimums 199 BPM krosā ir pelnījis uzsvēršanu: tas atbilst intensitātei, kāda novērota 400 m sprinteriem vai bokseriem aktīvā raundā. Izjāde ārpus manēžas, ko bieži uzskata par vienkāršu atpūtu, pati par sevi paaugstina sirdsdarbību no 100 līdz 130 BPM, kas ir līdzvērtīgi ātrai soļošanai. Neviena šīs tabulas rinda nenoliedz šīs disciplīnas sportisko statusu.
Olimpiskais sporta veids kopš 1900. gada un atzīts visā pasaulē
Jāšana iekļuva mūsdienu olimpiskajās spēlēs Parīzē 1900. gadā un kopš 1912. gada vairs nav pametusi olimpisko programmu, kas padara to par vienu no vecākajiem olimpiskajiem sporta veidiem, kas darbojas nepārtraukti. Šai institucionālajai atzīšanai ir juridiska un starptautiska pierādījuma spēks.
Mūsdienās olimpisko spēļu programmā ir iekļautas trīs jāšanas disciplīnas:
- Dressūra: tehnisku figūru izpilde, kas tiek vērtēta pēc precizitātes, harmonijas un impulsa.
- Šķēršļu pārvarēšana: ar laika kontroli veikts maršruts, kurā jāpārvar šķēršļi bez kļūdām.
- Cīņa par vispārējo ieskaiti: trīs dienu sacensības, kurās apvienota dressūra, kross un CSO, startējot vienam jātnieka un zirga pārim.
FEI (Starptautiskā jāšanas sporta federācija), kas dibināta 1921. gadā, pārvalda starptautiskās sacensības un strukturē pasaules kalendāru. Francijā FFE (Francijas jāšanas sporta federācija) izsniedz licences un organizē valsts mēroga praksi. 2024.–2025. gadā tajā ir aptuveni 635 000 licencētu dalībnieku, kas ierindo jāšanu top 5 Francijas sporta federāciju vidū, aiz futbola, tenisa un džudo, bet pirms regbija, lai minētu tikai šo piemēru. 67 % licencēto dalībnieku ir sievietes, kas ir izcils rādītājs Francijas sporta ainavā.
Jāšana turklāt piedāvā unikālu īpatnību olimpisko spēļu pasaulē: tas ir vienīgais olimpiskais sporta veids, kurā vīrieši un sievietes sacenšas vienādās disciplīnās, neatkarīgi no vecuma kategorijas. Šī pilnīgā dzimumu līdztiesība balstās uz vienkāršu loģiku: sacensību galvenais partneris ir dzīvnieks, un sniegums ir atkarīgs ne tik daudz no jātnieka muskuļu masas, cik no komunikācijas smalkuma starp šo pāri.
Bieži aizmirstā mentālā un tehniskā dimensija
Jāšana prasa noturīgu koncentrēšanos, ar zirgu dalīta emocionālā stresa pārvaldību un lēmumu pieņemšanu reāllaikā, vismaz 5 līdz 8 minūtes ilgā sacensību laikā. Šī garīgā slodze pievienojas fiziskajai slodzei, un daudzi citi sporta veidi neuzliek tik lielu vienlaicīgumu.
Zirgs vidēji sver 500 kg, kas ir 10 līdz 12 reizes vairāk nekā pieauguša jātnieka svars. Vismazākā saspringuma izpausme, vismazākais nepareizi pieņemtais lēmums ir uzreiz jūtams zem segliem. Zirgs ir īpaši jutīgs medījams dzīvnieks: tas dažu sekunžu laikā uztver sava jātnieka stresu, izmantojot sirdsdarbības ātrumu, elpošanu un muskuļu sasprindzinājumu. Jāšanas sniegums ir tikpat lielā mērā atkarīgs no mentālā stāvokļa, cik no fiziskā, un šeit nav iespējams krāpties.
Četras mentālās īpašības, kuras jāattīsta, lai progresētu:
- Noturīga koncentrēšanās: noturēt 5 līdz 8 minūtes ilgu shēmu bez uzmanības zuduma, tiesneša un dažkārt arī skatītāju uzraudzībā.
- Savaldība: zirgs, kas atsakās lēkt pār šķērsli, cits jātnieku pāris, kas krīt jūsu priekšā, pēkšņa lietusgāze: jums ir jāpieņem lēmums dažu sekunžu laikā.
- Empātija pret dzīvniekiem: sajust zirga noskaņojumu, paredzēt tā diskomfortu, zināt, kad uzstāt un kad atkāpties.
- Paredzēšana: redzēt trajektoriju trīs šķēršļus uz priekšu, pielāgot soli un ritmu vēl pirms zirgs ir sasniedzis kārti.
Šīm prasībām pievienojas tehniskā progresija, ko kodificējusi FFE: 7 Galops brīvā dabā (no 1. līdz 7. Galop) un pēc tam 4 Galops sacensību (no 1. līdz 4. sacensību Galop), kas kopā veido 11 oficiālus līmeņus, kuri ir salīdzināmi ar jostām cīņas mākslās. Kļūt par “labu jātnieku” prasa gadus, tieši tāpat kā kļūt par labu džudistu vai labu golferi. Šī ilgā progresija ir vēl viens pierādījums tam, ka jāšana tiek veidota kā sports, nevis kā gadījuma rakstura vaļasprieks.
Lai uzsāktu vai progresētu šajā disciplīnā, izmantojot pareizos fiziskos un garīgos instrumentus, šeit ir kontrolsaraksts, ko piemērot jau no pirmās nodarbības:
- Izvēlieties FFE sertificētu jāšanas klubu: apmācība pie diplomēta instruktora un skolas zirgi, kas piemēroti iesācējiem.
- Izvēlieties piemērotu apģērbu (jāšanas bikses ar ielāpiem, zābaki vai mini-čapsas, EN 1384 sertificēta ķivere), lai izbaudītu savas pirmās sajūtas.
- Ievērojiet vismaz divu stundu ilgu nodarbību ritmu nedēļā, jo tas ir slieksnis, zem kura atmiņas un muskuļu attīstība paliek lēna.
- Veiciet regulārus vingrinājumus ķermeņa nostiprināšanai un lokanībai ārpus jāšanas (pilates, joga, dēlis), pietiek ar trim 15 minūšu sesijām nedēļā.
- Sāciet ar Galops secībā, neizlaižot nevienu posmu, jo katrs līmenis apliecina reālu tehnisko prasmi.
- Izvairieties salīdzināt savu tempu ar citiem audzēkņiem, jo progress jāšanā ir ļoti individuāls.
Jāšanas disciplīnas: viens sporta veids vai vairāki?
Jāšana patiesībā apvieno vairāk nekā desmit atšķirīgas disciplīnas, kuras atzinušas FFE un FEI, katrai no tām ir savs sportiskais profils, aprīkojums un auditorija. Runāt par “jāšanu” vienskaitlī ir gandrīz vai reducējoši, tik ļoti atšķirīgi ir šie varianti.
Šeit ir galvenās atzītās disciplīnas:
- Iejāde: figūru secība, kas tiek vērtēta pēc precizitātes, harmonijas un gaitu kvalitātes.
- Šķēršļu pārvarēšana (CSO): hronometrēts maršruts ar 10 līdz 14 pārvaramiem šķēršļiem.
- Cīņas divcīņa (CCE): iejādes + krosa + šķēršļu pārvarēšanas kombinācija 1 līdz 3 dienu laikā.
- Jūgšana: sacensības ar ratiem vai ekipāžu, ar vienu, diviem vai četriem zirgiem.
- Voltižēšana: vingrošanas figūras, kas tiek izpildītas uz zirga auļos.
- Izturības jāšana: 20 līdz 160 km distances, kas jāveic vienas vai divu dienu laikā.
- Polo, jātnieku bumba, poniju spēles: kolektīva un izklaidējoša jāšana, ko spēlē vairākas komandas.
- Para-jāšana: jāšana jātniekiem ar invaliditāti, oficiāls paralimpiskais sporta veids.
Tam klāt nāk atšķirība starp klasisko jāšanu (eiropiešu, iejāde un šķēršļu pārvarēšana) un vesternjāšanu (mantotu no Ziemeļamerikas lopu dzenāšanas darba, ar savām disciplīnām, piemēram, reining, cutting vai barrel race). Katrai pasaulei ir savs aprīkojums, tērpi un vizuālā kultūra. Lai šo aizraušanos turpinātu ikdienā, dekorāciju un jāšanas priekšmetu pasaule paver lauku, kurā disciplīnu daudzveidība iedvesmo veselas kolekcijas: tematiskas gleznas, sporta šķirņu figūriņas, pakavveida rotaslietas. Dabiskas durvis uz aizrautīga jātnieka dekorāciju pasauli.
Aizrautīga jātnieka pasaule saskaņā ar Zirgu Dāvanas Latvija
Uzņēmumā Zirgu Dāvanas Latvija mēs papildinām sporta nodarbes ar aksesuāru, rotaslietu, figūriņu un dekorāciju pasauli visiem tiem, kuri dzīvo savu aizraušanos ar jāšanu arī ārpus laika, kas pavadīts seglos. Pastāvīgi jātnieki, jauno jātnieku vecāki klubos, zirgu īpašnieki vai vienkārši šīs tēmas cienītāji: ikviens atradīs materiālu apliecinājumu savai saiknei ar zirgu.
Piecas kategorijas strukturē veikalu un pavada katru profilu:
- Jāšanas piederumi: cimdi, garās zeķes, praktiski aksesuāri klubam, izjādēm vai sacensībām.
- Zirgu rotaslietas: zirga gredzens, zirga kaklarota, zirga rokassprādze un zirga auskari ar pakava, zirga galvas un jāšanas simbolu motīviem.
- Zirgu figūriņas: kolekcionējami priekšmeti un galda dekorācijas entuziastiem, sākot no reālistiskiem modeļiem līdz mākslinieciskām figūriņām.
- Zirgu gleznas un audekli: sienas dekorācijas ar jāšanas tematiku, emblēmātiskas šķirnes un manēžas vai ganību ainas.
- Zirgu mīkstās rotaļlietas: ideāla dāvana jaunam jātniekam vai mīļlietiņa kolekcionāram.
Jāšanas gredzeni, rokassprādzes un auskari ir īpaši iecienīti kā dāvana jātniekam: pakavveida rotaslietu un jāšanas tēmas izlase apvieno vispieprasītākos motīvus. Kolekcionējamu figūriņu cienītājiem, neatkarīgi no tā, vai tās ir reālistiskas vai stilizētas, zirgu figūriņu kolekcija aptver ikoniskas šķirnes un sporta disciplīnas. Vienkāršs veids, kā saglabāt zirgu savā ikdienā, pat ja nevarat atrasties stallī.
FAQ par jāšanu un sporta statusu: bieži uzdotie jautājumi
Šeit ir astoņi visbiežāk uzdotie jautājumi par jāšanas sporta statusu, ar skaitliskām un pamatotām atbildēm, kuras varat brīvi izplatīt. Katra atbilde apkopo galvenos FFE, IFCE un FEI datus, kas izmantoti iepriekšējās sadaļās.
Kāpēc jāšana tiek uzskatīta par sporta veidu?
Jāšana ir sporta veids, jo tā apvieno izmērāmu fizisko piepūli (līdz 199 BPM krosā saskaņā ar IFCE, 75 % no VO2max šķēršļu pārvarēšanā saskaņā ar Equisense), institucionālo atzīšanu (FFE, FEI, olimpiskās spēles kopš 1900. gada) un kodificētas tehniskās prasības (11 oficiālie Galops līmeņi). Visi sporta disciplīnas kritēriji tiek izpildīti vienlaikus.
Kuri muskuļi strādā jāšanas laikā?
Tiek nodarbinātas septiņas galvenās muskuļu grupas: vēdera preses un slīpie muskuļi (stabilitāte), muguras un jostasvietas muskuļi (stāja), sēžas muskuļi (sēdēšana), četrgalvainie un paceles cīpslu muskuļi (kāju darbība), pievilcējmuskuļi (augšstilbu saspiešana), ikru muskuļi (kāpšļi un zemi papēži), pleci un bicepsi (groži). Darbs ir izometrisks un nepārtraukts, nevis ciklisks kā skriešanā.
Cik kaloriju tiek sadedzināts, jājot ar zirgu?
No 150 līdz 400 kcal 30 minūšu nodarbībā atkarībā no disciplīnas. Izjāde patērē aptuveni 150 kcal, iejāde 200 kcal, šķēršļu pārvarēšana 250 kcal un kross līdz pat 400 kcal. Vienas stundas ilga CSO nodarbība viegli pārsniedz 500 kcal, kas ir līdzvērtīgi mērenam skrējienam.
Vai jāšana ir olimpiskais sporta veids? Kopš kura laika?
Jā, jāšana ir iekļauta mūsdienu olimpiskajās spēlēs kopš 1900. gada Parīzes spēlēm un nepārtraukti kopš 1912. gada Stokholmas spēlēm. Tiek atzītas trīs olimpiskās disciplīnas: iejāde, šķēršļu pārvarēšana un trīscīņa. Unikāla īpatnība: tas ir vienīgais olimpiskais sporta veids, kurā vīrieši un sievietes sacenšas vienās un tajās pašās disciplīnās.
Vai jāšana palīdz zaudēt svaru?
Jā, regulāri nodarbojoties (vismaz 2 nodarbības pa vienai stundai nedēļā). Viena stunda šķēršļu pārvarēšanas vai krosa sacensībās patērē 500 līdz 800 kcal un tonizē dziļās muskuļu grupas (vēdera presi, sēžamvietu, muguru). Tāpat kā jebkurā sporta veidā, ietekme uz svaru ir atkarīga no treniņu un uztura kombinācijas.
Vai jāšana ar zirgu ir nogurdinoša?
Jā, daudz vairāk, nekā cilvēki, kas nejāj, spēj iedomāties. Pēc pirmās nodarbības muskuļu sāpes parasti skar augšstilbus, sēžamvietu, vēdera presi un muguru. Sacensībās fiziskajam nogurumam pievienojas garīgais nogurums, jo ir nepieciešama noturīga koncentrēšanās vismaz 5 līdz 8 minūtes.
Vai jāšana ir bīstams sporta veids?
Tāpat kā jebkurš sporta veids, kas tiek praktizēts ar 500 kg smagu dzīvnieku partneri, jāšana ir saistīta ar riskiem: kritieniem, traumām, sitieniem. Ķiveres (atbilstoši EN 1384 standartam), aizsargvestes valkāšana un drošības noteikumu ievērošana jāšanas manēžā ievērojami samazina negadījumu skaitu. Praktizējot sertificēta instruktora uzraudzībā, nelaimes gadījumu skaits paliek zemāks nekā regbijā vai kalnu slēpošanā.
No kāda vecuma var piedalīties jāšanas sacensībās?
Pirmās FFE kluba sacensības ir pieejamas no 6 gadu vecuma (kategorija “Poussins”) ar poniju. Galvenās disciplīnas, piemēram, CSO, atver savas jauniešu kategorijas no 8 līdz 12 gadu vecumam. Galop sistēma ļauj novērtēt progresu jau no pirmajām nodarbībām, bez tūlītēja sacensību spiediena.
